Kur un kad šis notikums risinājās, laikam nemaz nav tik svarīgi. Tomēr šajā stāstā ir divi vecāki, kas saviem bērniem rāda lielisku piemēru. Šī nelielā mācībstunda pat vissliktākajās lietās ļauj ieraudzīt kaut ko labu un pozitīvu.
Šis ir stāsts, kas ir jāizlasa katram pārim!
“Kad man bija aptuveni 8 gadi, manai mammai patika mums gatavot maltītes. Reiz kādā vēlā vakarā pēc smagas darba dienas, viņa gatavoja vakariņas. Kad pienāca kārta saldajam ēdienam – mamma tēta priekšā nolika mazu šķīvīti, uz kura bija ievārījums un sadedzis grauzdiņš. Nevis mazliet piededzis, bet pamatīgi sadedzis grauzdiņš.
Es sēdēju un gaidīju, kad tētis ieraudzīs sadegušo saldo ēdienu un kaut ko sacīs. Bet tētis vienkārši apēda savu grauzdiņu un jautāja man, vai esmu izpildījis savus mājas darbus un kā pagāja mana diena. Neatceros, ko viņam atbildēju. Bet atceros, ka naktī dzirdēju, kā mamma atvainojās tētim par neizdevušos grauzdiņu. Un es nekad neaizmirsīšu, ko viņš atbildēja: “Mīļā, man garšo sadeguši grauzdiņi!”
Vēlāk, kad aizgāju tētim novēlēt “Arlabunakti!”, es viņam pajautāju, vai viņam tiešām garšo sadeguši grauzdiņi. Viņš uzlika roku uz mana pleca un sacīja:
“Tava mamma šodien darbā smagi strādāja, viņai bija smaga diena, un viņa ļoti nogura. Turkāt sadedzis grauzdiņš nevienam par ļaunu nenāk.. toties tu zini, kā ievaino asi vārdi.”
Es uzmanīgi klausījos, un tētis turpināja runāt.
“Zini, dēls, mūsu dzīvē ir daudz nepilnību, tai skaitā cilvēkos. Es arī neesmu ideāls. Bieži aizmirstu dzimšanas dienas un citas dienas, kuras būtu jāatceras. Gluži tāpat kā citi cilvēki. Bet šo gadu laikā es esmu iemācījies vienu lietu. Ir jāiemācās pieņemt otra cilvēka trūkumi un jāpriecājas, ka esam atšķirīgi. Šis mazais noslēpums palīdz veidot patiesas un ilgstošas attiecības. Dzīve ir pārāk īsa, lai mēs no rīta pamostos ar nožēlu. Mīli tos cilvēkus, kas tavai sirdij liek priecāties un nedusmojies uz tiem, kas to nedara!””
Avots: marketium.ru